Armands Puče: Kad mugurkaula rentgens divu ribu vietā uzrāda sirpi un āmuru…
0
Nav ne mazāko ilūziju, ka Latvijas ienaidnieki nesnauž. Mūsdienu pasaulē diversijas, pirmkārt, tiek veidotas ar pakārtotām jeb tā sauktajām hibrīda metodēm, ko virspusēji ir ārkārtīgi grūti nolasīt, pamanīt, saprast. Tomēr, tās notiek mūsu acu priekšā, dažkārt, aizplīvurotas vai piesegtas – ar it kā daudzinātu rūpi par kaut kādām vērtībām, stāstiem vai sabiedrības interešu grupām.
Padomājiet paši, cik mokoši tiek mūsu zemē iedzīvināta latviešu valodas dabiskā klātbūtne visās vidēs. Tas nav tāpēc, ka latviešu negrib vai ir par slinku. Ienaidnieks rūpējas, lai mums nesanāktu. Un šo var pārcelt arī uz daudz piezemētākām, bet ne mazāk būtiskām lietām – piemēram, uz mūsu stratēģiskajām izvēlēm tautsaimniecībā vai politiskajā procesā.
Cik gan vienkārši mums iesmērēja Rail Baltic uzpūsto vīziju, tā vietā lai ietu racionālu vai pragmatisku attīstības ceļu. Kāds taču izdomāja, ka šajā projektā Latvijai ir jāsāk būvēt māju no jumta, nevis pamatiem… Kāds taču sabakstīja rasējumos tos daudzos pieturas punktus ātrvilcienam, kas vilciena ātrumu tieši bremzē – nemaz nerunājot par lielajām, pilnīgi nevajadzīgajām stacijām, kurās jau ir sabērti iekšā simtiem miljonu. Tāds izskatās hibrīdkarš!
Neļaut mums pieņemt loģiskus lēmumus, padarīt praktiski visas iniciatīvas par samocītām darba grupām vai tamlīdzīgu sviestu. Turklāt, izdarīt tā, ka tas viss apveļas mūsu pašu veidotā dienas kārtībā.
Vai atminat, ko mums stāstīja par partiju finansēšanas modeli, ko noteikti vajag ieviest mistiska caurspīdīguma vārdā? Kā šobrīd politiskās partijas šajā ziņā ir izlaidušās, turklāt, cik pateicīgs varētu būt Kremlis, redzot, ka viņu ideoloģiskās filiāles Latvijā uztur pašu latviešu budžets. Vai arī Air Baltic dotēšana, kas ar katru nākamo ceturkšņa atskaiti sāk izskatīties pēc virves, ko vijam paši sev… Un virve domāta, ne jau lai rāptos no kaut kurienes ārā. Vai tā pati enerģētikas politika, ko joprojām mūsu apgabalā pie kakla siksnas tur “Gazprom”.
Ļoti uzskatāms hibrīdkara paveids ir nesen no jauna atsvaidzinātais lidotāja Herberta Cukura gadījums. Esmu jau rakstījis, ka ar ēbrejiem šajā histērijā maz sakara, lai gan viņus kurina un liek priekšā kā vairogu. Tas, ka viņi paši ļaujas, jau ir cits hibrīdkarš – pret viņiem… Ne Cukuram kaut ko varēja piesiet vai atrast pirms, ne pēc viņa nāves.
Taču, kā saka padomju vēsturnieki, kas tagad uzdodas par Latvijas Republikas vēstures zinātņu akadēmiķiem un tamlīdzīgiem spokiem – naratīvs tiek apgūts. Tas, kā raksta vēsturi, tagad ļoti uzskatāmi notiek mūsu priekšā Ukrainas kara sakarā – ja vien paliekam Krievijas informatīvajā telpā, mums veidojas diezgan konkrēts priekštats par ļaunajiem hoholiem un stulbajiem Rietumiem, kas nepārtraukti uzglūn miermīlīgajai slāvu ordai. Tas notiek mūsdienu apstākļos, kad, šķiet – nav nekā vienkāršāka kā to pārbaudīt, pārliecināties, uzzināt. Bet, toreiz – pēc otrā pasaules kara – melu tiražēšanas metodoloģijai bija absolūtais zelta laikmets.
Tie, kas vēl nav sapratuši. Herberts Cukurs nav nekāds kara noziedznieks, vēl mazāk nacists. Viņš ar saviem dokumentiem, neslēpjoties, kara beigās izbrauca cauri visai Eiropai un pēc tam aizveda ģimeni tālāk no sarkanajiem mēsliem – uz Brazīliju. Kā daudzi. Viņu neviens netvarstīja, neviens nepiesējās – līdz netika izgudrota holokausta industrija. Pēc tam, kad bija uzzīmēts “Rīgas bendes” portrets, Herberts Cukurs burtiski nākamajā dienā pateica, ka atbildēs par visu – tiesas priekšā.
Padomājiet, kāpēc tiem sauktajiem apsūdzētajiem nepietika ne dūšas, ne argumenti – lai Cukuru tiesātu? Tas vēl ir laiks, kad pilna pasaule ar dzīviem lieciniekiem. Taču, izņemot safabricētas publikācijas, melīgus iesniegumus – nekā cita jau nav. Cukuru neviens negrib un nevar notiesāt, jo tad atklātos pašu “cietušo” lielā krāpšana. Vienkāršāk ir apsūdzēto ar āmuru nosist un turpināt stāstīt, ka nosists ir zvērināts nacists. Cukura pazemošana ir ļoti uzskatāms hibrīdkara paveids, ne mazāks, kā tās častuškas, kas stāsta par četrdesmitā gada sociālistisko revolūciju Latvijā – nevis okupāciju.
Astoņdesmit gadus pēc Cukura nāves antifašisti – tie, kurus uzturēja un joprojām uztur komunistu plukatas vai viņu mantinieki – nespēj pierādīt Cukura vainu! Nevienā punktā! Un, gluži loģiski, Latvijas Republikas prokuratūra vienā dienā izbeidza kriminālprocesu, jo – meli kļūst nebaudāmi, nožēlojami… Dažas dienas vēlāk, Latvijas ārlietu ministrija saņēma vēstules un pieprasījumus no ASV un Izraēlas diplomātiem, ar prasību – paskaidrot šo neatkarīgās valsts prokuratūras lēmumu. Un, tā vietā, lai ārzemju diplomātiem ierādītu vietu – proti, pateiktu viņiem, ka nevienam nav atļauts jaukties suverēnas valsts tiesu sistēmā – mūsu ministrijas Valsts sekretārs Andžejs Viļumsons kļūst par nožēlojamu iztapoņu.
Viņš raksta vēstuli Latvijas Ģenerālprokuratūrai, lai tā skaidro šī kriminālprocesa izbeigšanas būtību. Normālos apstākļos jebkuram ārlietu dienesta ierēdnim būtu skaidrs, ka procesu pret Cukuru izbeidza, jo nav pierādījumu. Nav! Tas ir simtiem reižu uzrakstīts un pamatots. Ko ļoti labi zina arī Izraēles vēstniece. To ir tik grūti saprast? Kāpēc šīs mūsu hibrīdkara skrūvītes bez vītnēm, sāk vienā brīdī tēlot universiālas montāžas atslēgas, pilnībā ignorējot Latvijas valsts intereses?
Kam īsti mūsu Ārlietu ministrija šajos apstākļos kalpo? Krievijai. Jo Krievija, tāpat kā Latvijas aktuālā Ārlietu ministre, saka, ka mēs glorificējot Arāja komandas dalībnieku. Jo, tā domājot Izraēlas vēstniece…
Zīmīgi, ka tieši Krievijas ārlietu ministrija 2025. gada 15. maijā apkārtrakstā aicināja Izraēlas sūtniecību Maskavā un Izraēlas ārlietu ministriju, šo Herberta Cukura lietu “tā neastāt, jo tā ir neonacisma atdzimšana.” Nav šaubu, ka šī iedrošināšana bija ne tikai morāla, bet arī materiāla, jo – ar kādu skubu šīs aprindas metās atkal dzejot pasakas par latviešu fašistiem… Desmitiem gadu viņi silda rokas un savu banku kontus ar šiem meliem.
Tostarp, vai jums ir prātā kāds gadījums, kad mēs – ar tās pašas Latvijas Republikas ārlietu ministrijas rokām – esam kādai citai valstij pieprasījuši atskaiti par kādu viņu tiesas lēmumu, kas skar mūsu pilsoņu intereses? Nav. Un, ja tāds gadījums tomēr bijis kaut kur ir bijis, tad pilnīgi droši, ka mūs pasūtīja, jo tā ir iejaukšanās citas valsts tiesību sargājošo institūciju kompetencē. Ja mūsu ierēdņu mugurkaula rentgens divu ribu vietā uzrāda vismaz vienu sirpi un vienu āmuru – mēs labi saprotam, kāpēc viņiem Latvija ir pie kājas ceļgala vai pie grīdas līstes.
Vēl trakāk. Konkrēta ārlietu ministrijas amatpersona atļaujas apšaubīt savas valsts prokuroru darbu. Tā ir klaja patvaļa un nekaunība, kur vajadzētu iejaukties, bet – kas to darīs? Baibai prātā ANO drošības padomes vēlēšanas, Āfrikas valstu balsis un… politiskā tālredzība, pielienot visiem, kas varētu būt noderīgi šauram protokolam. Lielais Edgars mums arī lēks uz ecešām, kas būs bez zariem, izdabājot starptautiskās sabiedrības pērkamajiem neliešiem.
Bet, atgriežoties pašā prokuratūrā – cik gan jābūt pakalpīgiem, lai Ģenerālprokuratūras vārdā izplatītu ziņu, ka tagad prasīs tam vienam prokuroram paskaidrot, ko viņš ar Herberta Cukura kriminālprocesa izbeigšanu bija domājis? Tātad, var droši teikt, ka pašā prokuratūrā jau notiek hibrīdkara prakse pret Latviju, organizējot kaut kādas iedomātas ekstrasensu medības pret kolēģiem, apšaubot viņu paveiktā darba kvalitāti. Kā vārdā? Kam par godu? Kurš īsti šos neprašus algo? Ja tā ir Latvijas valsts, tad tās gods šajā brīdī prasa stāju – nevis pielaizīšanos lielvarām, vai tādām varām, kas strādā par štata šakāļiem.
Ar interesi gaidu, kurā no Herberta Cukura lietas izskatīšanas posmiem parādīsies kāds neviltots Latvijas valsts vīrs – tāds, kas pateiks skaļi, ka Cukura apmelotājus un nomelnotājus pašus ir jāsauc pie atbildības. Jo tieši tā cīnās hibrīdkarā – ar vārdu, atbildību un lepnumu par savu zemi. Ienaidnieks pagaidām labi izmanto mūsu varnešu impotenci, bet Cukura gadījums kopumā parāda, ka ienaidnieks arī psiho – ka viņi ārdās, ka viņi netiek pie sava… Mūsu atbildei par šo nedrīkst būt zemteksts. Mums šiem neliešiem ir jāierāda viņu vieta. Bezkaislīgi. Nepārprotami.
Izraēlas vēstniece, tāpat kā Krievijas ārlietu ministrija nav Latvijas valsts.
