“Šķita, ka ir apstājies laiks… Rokas bija asinīs” Inese Supe kļuvusi par aculiecinieci maza zēna notriekšanai Imantā uz veloceliņa 0
1.jūlija vakarā ap plkst.20.00 Imantas iedzīvotāji nesteidzīgi devās savās gaitās. Arī mēs abas ar meitu. Tikko izkāpušas no 1. tramvaja pieturā “Dammes iela”, nesteidzīgi šķērsojām gājēju pāreju, plānojot, kas iegādājams veikalā. Pie pārejas pamanīju liela izmēra auto. Tas bija džips, pie kura stūres sēdēja sieviete. Nezinu iemeslu, bet skatiens aizķērās. Kundze izstaroja neizsakāmu mieru un, palaidusi gājējus, turpināja ceļu, līdz… atskanēja būkšķis. Bija saprotams, ir notikusi nelaime.
Turpat, pārdesmit metru attālumā, uz asfalta gulēja zēns, bija redzams, ka viņa velosipēds ir deformēts. Bija redzamas asinis. Blakus stāvēja tas pats auto, pie kura stūrētājas pirms sekundēm piecām bija aizkavējies mans skats.
Sadursmes vietā Dammes ielu šķērso veloceliņš, kurš ikdienā ļoti intensīvi izmantots. Cik noprotams, arī zēns pa to bija naski minies, līdz atdūries vērienīga izmēra auto sānā.
Kamēr mēs – aculiecinieki aptvērām, kas ir noticis, šķita, ka uz sekundes simtdaļu ir apstājies laiks.
Pirmajā mirklī arī es sastingu. Manī ieslēdzās mātes instinkts pasargāt meitu no nepatīkamā skata. Es negribēju, lai viņa redz cita cilvēka ciešanas un asinis. Es aiztaisīju viņas acis un piekodināju – neskaties!
Puika nekustējās. Redzēju, ka kāds vīrietis zibenīgi metās pie cietušā zēna. Tad jau piesteidzās arī citi cilvēki. Paldies Dievam, zēns sāka kustināt kājas un skaļi raudāt un vaidēt. Viņa rokas bija asinīs. Arī seja… Automašīnas vadītāja sākotnēji no mašīnas neizkāpa. Vēlāk viņa mātišķi glāstīja puikas galvu un ļoti pārdzīvoja par notikušo.
Laimīgā kārtā Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta Imantas filiāle ir divu minūšu attālumā. Mediķus nebija ilgi jāgaida. Ārsti zēnu saudzīgi izmeklēja, iecēla NMPD auto un pēc pirmās medicīniskās palīdzības sniegšanas, zilām bākugunīm mirgojot, sirēnu pavadībā aizveda uz slimnīcu. Atbrauca Valsts policijas ekipāža. Viņi noskaidros, kurš vainojams notikušajā.
Mēs ar meitu šovakar redzēto ilgi pārrunājām. Par velosipēdiem un satiksmes noteikumiem. Par to, ka puisim nebija aizsargķiveres un cik tā ir nepieciešama, it īpaši šādos brīžos. Nelaime patiešām nenāk brēkdama.
Vasaras brīvlaiks ir prieks un brīvība, bet tas prasa arī atbildību. Mums, pieaugušajiem, ir pienākums runāt ar bērniem par noteikumiem ceļu satiksmē, par drošību, par bremzēm un ātrumu, par to, kā apstāties, kad jāskatās apkārt un kāpēc nav jāsteidzas. Vienmēr šķiet: “Ar mums jau tas nenotiks.” Bet notiek. Vienā sekundē. Un tad vairs neko nevar labot. Runāsim ar bērniem, rādīsim piemēru, uzdosim jautājumus, pat ja tie šķiet lieki. Viena saruna var jūsu bērnu pasargāt no nelaimes!
Mēs ļoti ceram, ka puikam viss ir labi un viņš ātri izveseļosies.
