VIDEO. “Kad iemācīsies sēdēt, dabūsi ratiņkrēslu, tālāk redzēs…” Liene Cipule pirmo reizi publiski atklāj, kā mācījās no jauna staigāt
0
Lieni Cipuli mums visiem pierasts redzēt televīzijā, runājot par medicīnu, par palīdzību cilvēkiem, par krīzes situācijām, par NMPD, bet vienu piektdienu Liene Cipule pārmaiņas pēc uzvilka augstpapēžu kurpes un, skaisti saposusies, devās uz forums “Līdere” Ķīpsalā, lai mums visiem liktu aizdomāties par dzīvi savās (un svešās) kurpēs.
Tik patiesi atklātu, arī humora pilnu, tik dzīvu un cilvēcīgu Lieni, iespējams, neviens ārpus viņas ģimenes un draugu loka nebija redzējis. Tūkstošiem skatītāju, Lienes runu klausoties, smējās, applaudēja un… arī raudāja. Šī ir iespēja arī Tev izlasīt vai video noklausīties Lienes uzrunu, kas man lika aizdomāties vēl ilgi pēc tās noklausīšanās.
Ja vēlies to noskatīties, Youtube tā sākas no 1:49:30. Ja vēlies izlasīt, lūk viņas sacītais:
“Esmu samulsusi, jo pirmo reizi runāju 3 500 cilvēkiem, bet man patiesībā nevajadzētu mulst, jo es jau 7 gadus vadu 3500 cilvēku lielu komandu. Šodien man uzdevums ir izkāpt no komforta zonas. Un runāt par lietām, par kurām līdz šim nekad publiski neesmu runājusi.
Lai es justos pašpārliecinātāka, es uzvilku kurpes uz augstiem papēžiem.
Tas nekas, ka tās nav pārāk ērtas. Tas nekas, ka es varu paslīdēt, vai papēdis kaut kur var iesprūst. Kurpes man dod pašapziņu. Un tā jau mēs sievietes darām, kad mēs, sievietes, kļūstam stipras, pašapzinīgas, skaistas, mēs uzvelkam augstpapēžu kurpes.
Es ļoti labi atceros pirmo reizi, kad es uzvilku augstpapēžu kurpes. Tās bija ļoti skaistas kurpes – mammas labākās kurpes. No rīta reiz uz galda stāvēja zīmīte “Nodod piena pudeles un nopērc maizi.” Es uzvilku mammas labākās kurpes, lai nokāptu lejā no trešā stāva. Izietu cauri savai sētai, pārietu pāri ielai, izietu cauri piečurātai vārtrūmei līdz taras punktam, nododtu pudeles un aizietu līdz maizei veikalam.
Cik gan daudz pašapziņas ir tādā mazā, septiņgadīgā meitenē. Es gāju pa ielu augsti paceltu galvu, garām sievietei pie konditorejas, viņa uz mani noskatījās, es uz viņu ne.
Taisni gāju mājās. Kājas ļodzījās. Es beigās paklupu, kāpjot pa kāpnēm augšā, nobrāzu celi, saskrāpēju kurpēm papēdi. Man tas likās sīkums, tāpat kā mammai likās sīkums mans saskrāpētais celis. Pēc tās reizes es īstenībā ilgi nevilku augstpapēžu kurpes. Nebija jau arī tādu iespēju, jo nāca padomju savienības sabrukuma gadi, mēs bijām nabadzīgi un tie gadi bija ārkārtīgi smagi.
Tolaik man divas ziemas nebija ziemas zābaku. Toreiz, lai aizietu uz skolu, es vilku kājās apavus, kas bija kaut kas starp kurpēm un puszābakiem.
Lai nesaltu kājas, es vilku tādas garas vilnas zeķes līdz celim. Skolā zeķes novilku un tie kļuva par maniem maiņas apaviem. To laiku atceros, ka man visu laiku sala kājas, tās bija slapjas un man bija kauns. Toreiz apsolīju sev, ka darīšu dzīvē visu, lai man nekad, nekad vairs ziemā nebūtu jāstaigā bez zābakiem.
Tad Cipule stāsta, kā komiski nejaušības pēc nokļuva aktieru kursos, kur viņu pieņēma. “Es gāju pie Lidijas Stiebres uz viņas dzīvokli netālu no Dailes teātra. Viņai bija vesela istaba, kur bija galdiņš, krēsliņš un divi pāri augstpapēžu kurpju.
Mans uzdevums katru reizi bija atnākt, novilkt savus kurpjzābakus, iekāpt tajās kurpēs un deklamēt Raini. Milzīga metamorfoze.
Katru reizi es vilku nost tos savus apkaunojošos kurpjzābakus, maucu virsū svešas augstpapēžu kurpes, bet katru reizi, kad tās novilku, jutu, ka daļa no tām kurpēm paliek manā pašapziņā un galu galā es sapratu, ka kurpēm nav nekādas nozīmes. Es tīri labi jūtos pašapzinīga savos kurpjzābakos.
Vidusskolas izlaidumā es dejoju kā traka jaunās, baltās kurpēs, kuras es nebiju ievelkājusi. Tā bija kļūda. Īstenībā lielāko laika es pavadīju, skaidrot no deju zāles uz pirmo stāvu, kur bāzu kājas zem auksta ūdens un tad žļurkstošām kājām atpakaļ dejot. Es visu nakti domāju par to nāriņu, kura mīlestības dēļ staigā pa stikliem. Es zināju, ka, ja kurpes novilkšu, atpakaļ neuzvilkšu. No rīta mājās es gāju svešās kurpēs un man blakus baltās zeķēs ar milzu ziedu pušķi soļoja mans puisis.
Ticiet man – tā pašapziņa, kas man bija tajās vīriešu kurpēs, no rīta ejot pa tukšām ielām, no malas noteikti izskatījās, ka man ir vismaz 9 centimetrus augstas kurpes!
Otrajā kursā es infekcijas dēļ nokļuvu reanimācijā. Tas bija smags laiks. Tad, kad mani pārveda no reanimācijas uz palātu Stradiņu slimnīcā tā sirreāli skanēja tie dakteres vārdi:
“Kad iemācīsies sēdēt, dabūsi ratiņkrēslu, tālāk redzēsi! Jaunai meitenei ko tādu dzirdēt nav viegli. Es toreiz vingroju dienu un nakti.
Es nepārtraukti mēģināju kustināt savas nekustīgās kājas un tās padevās manam spītam. Atceros pirmo reizi, kad piecēlos kājās, mani turēja, priekšā bija tāds rāmītis, lai nenokrītu, to sajūtu ne ar ko nevar salīdzināt, kad no dziļa kritiena esi piecēlies. Es atceros to dienu, kad spēru pirmos soļus. Katru dienu izvirzīju jaunus uzdevumus. Pirmajā dienā no gultas līdz izlietnei. Kā man applaudēja vecās kundzes palātā, kā tādai modelei.
Augstpapēžu kurpēs es atkal iekāpu augstskolas izlaidumā, tikai es laikam zināju, ko man patiesībā nozīmē šis mirklis, noiet pa Dailes teātra skatuvi līdz rektoram un saņemt savu diplomu.
Es biju diplomēta fizioterapeite un es mācīju cilvēkiem staigāt. Man likās, ka es zināju visu un ar dažiem pacientiem strādāju pat gadu. Ar lepnumu var pateiktu, ka lielāko daļu mans un viņu spīts palīdzēja pacientu atkal nolikt uz kājām.
Bet tas bija arī smags laiks. Aizdomājos, cik bieži es strādāju ar savām profesionālajām zināšanām un cik bieži ar sirdi. Cik daudz biju gatava no sevis atdot katram pacientam? Es izdegu un pieņēmu pagrieziena lēmumu, es mainīju profesiju. No medicīnas tālu netiku, bet drīz vien mans darbs bija saistīts ar skriešanu pa dažādiem birojiem, no ministrijas, uz Saeimām un komisijām.
Es iemācījos ne tikai staigāt augstpapēžu kurpēs, bet arī skriet pa Vecrīgas bruģi.
Tā bija lielākā mistērija, ko skrienot domāju, vai tā tiešām esmu es? Ļoti labi atceros to sajūtu, kad vakarā kurpes mājās pie ieejas novilku un tad viss pārmainījās par tādu mierīgāku, piezemētāku mājas dzīvi. No rīta atkal atpakaļ kurpes un skrējiens pa Vecrīgas bruģi. Tā ir laba sajūta, jo pašlaik man kājās ir kurpes, kuras nemaz nevaru novilkt. Tās man ir kājās katru dienu, arī naktīs, brīvdienās, svētkos, atvaļinājumos, jo notikumi NMPD var notikt katru dienu 24 stundas diennaktī. Tās ir ērtākās no manām kurpēm. Tajās nespiež kājas, tās ir ļoti ērtas, nav papēža, izskatās briesmīgi, labprātīgi tās neviena sieviete nevilku, bet es, kura ir vilkusi kurpjzābakus, daru to ar milzīgu atbildību un prieku. Dažbrīd, kad kaut kas nesanāk, kā gribētos, šīs kurpes kļūst par tādiem spāņu zābakiem, šausmīgi sāpīgiem spāņu zābakiem, kad viss izdodas, tie ir septiņjūdžu zābaki. Tās man vienmēr ir kājās un šķiet, ka pat tad, kad viendien tās novilkšu, tāpat jutīšu savās kājās.
Nesen biju Ukrainā Slavjanskas frontē un nevilšus paskatījos uz medmāsas Tatjanas karavīru zābakiem, vienīgā doma, ko tajā brīdī spēju padomāt – kaut man nekad tie nebūtu jāuzvelk.
Tāpēc ļaujiet man šodien uz mazu mirkli novilkt savas kurpes un pastāvēt jūsu priekšā kā tai meitenei, kurai vienmēr ziemā sala kājas. Kā tai meitenei, pilnai pašapziņas, kura puiša kurpēs devās pretī savai dzīve, kā tai meitenei, kura piecēlās no ratiņkrēsla. Esmu nēsājusi visdažādākās kurpes, bet kaut kur dziļi sirdī es vēl aizvien esmu tā mazā meitene, kura mammas kurpēs iet pa ielu augsti paceltu galvu un kurai pilnīgi vienalga, ko domā tā sieviete pie konditorejas!
Un kad jūs pēdējo reizi izkāpāt no savām kurpēm?”
